17:1 Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk!

17:2 Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem.

17:3 Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam!

17:4 Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!

17:5 Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību!

17:6 Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu.

17:7 Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda?

17:8 Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi.

17:9 Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja?

17:10 Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt.

17:11 Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni.

17:12 Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm.

17:13 Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!

17:14 To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri.

17:15 Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu,

17:16 Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis.

17:17 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi?

17:18 Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks.

17:19 Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi!

17:20 Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā.

17:21 Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos.

17:22 Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet.

17:23 Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam!

17:24 Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā.

17:25 Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt.

17:26 Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās.

17:27 Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu.

17:28 Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja;

17:29 Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus.

17:30 Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.

17:31 Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas - namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ!

17:32 Pieminiet Lata sievu!

17:33 Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs.

17:34 Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās.

17:35 Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās.

17:36 Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs?