20:1 Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās

20:2 Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis?

20:3 Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man:

20:4 Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem?

20:5 Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam?

20:6 Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.

20:7 Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes.

20:8 Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru.

20:9 Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku.

20:10 Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā.

20:11 Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā.

20:12 Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā.

20:13 Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros.

20:14 Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!

20:15 Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs?

20:16 Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt!

20:17 Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni?

20:18 Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

20:19 Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.

20:20 Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai.

20:21 Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu;

20:22 Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē?

20:23 Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt?

20:24 Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara!

20:25 Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva!

20:26 Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa.

20:27 Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam,

20:28 Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!

20:29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira.

20:30 Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem.

20:31 Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira.

20:32 Beigās pēc visiem nomira sieva.

20:33 Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva?

20:34 Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti.

20:35 Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems.

20:36 Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni.

20:37 Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.

20:38 Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo.

20:39 Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici.

20:40 Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.

20:41 Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls?

20:42 Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas,

20:43 Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1)

20:44 Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls?

20:45 Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem:

20:46 Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos,