1:1 Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū.

1:2 Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi,

1:3 Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt,

1:4 Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.

1:5 Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts.

1:6 Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus.

1:7 Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.

1:8 Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,

1:9 Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt;

1:10 Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.

1:11 Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē.

1:12 Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes.

1:13 Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis.

1:14 Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.

1:15 Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.

1:16 Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva.

1:17 Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.

1:18 Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados.

1:19 Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti.

1:20 Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.

1:21 Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā.

1:22 Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms.

1:23 Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.

1:24 Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama:

1:25 Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.

1:26 Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete.

1:27 Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija.

1:28 Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm.

1:29 To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu?

1:30 Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.

1:31 Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus.

1:32 Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi,

1:33 Un Viņa valstībai nebūs gala.

1:34 Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?

1:35 Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.

1:36 Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī.

1:37 Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama.

1:38 Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.

1:39 Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.

1:40 Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.

1:41 Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara;

1:42 Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!

1:43 Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

1:44 Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.

1:45 Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.

1:46 Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.

1:47 Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,

1:48 Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,

1:49 Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.

1:50 Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.

1:51 Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.

1:52 Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.

1:53 Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.

1:54 Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,

1:55 Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.

1:56 Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.

1:57 Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu,

1:58 Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.

1:59 Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs.

1:60 Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis.

1:61 Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā.

1:62 Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt.

1:63 Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās.

1:64 Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu.

1:65 Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā.

1:66 Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?

1:67 Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:

1:68 Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;

1:69 Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;

1:70 Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;

1:71 Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;

1:72 Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.

1:73 Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,

1:74 Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu

1:75 Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.

1:76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,

1:77 Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai

1:78 Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,

1:79 Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.