2:1 Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts.

2:2 Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā.

2:3 Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā.

2:4 Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.

2:5 Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta.

2:6 Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu.

2:7 Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.

2:8 Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku.

2:9 Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās.

2:10 Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm:

2:11 Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.

2:12 Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.

2:13 Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami:

2:14 Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.

2:15 Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!

2:16 Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē.

2:17 Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu.

2:18 Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja.

2:19 Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.

2:20 Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.

2:21 Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

2:22 Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam,

2:23 Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2)

2:24 Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā.

2:25 Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā.

2:26 Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto.

2:27 Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas,

2:28 Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja:

2:29 Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā.

2:30 Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu,

2:31 Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā:

2:32 Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.

2:33 Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.

2:34 Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7)

2:35 Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.

2:36 Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus.

2:37 Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam.

2:38 Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.

2:39 Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā.

2:40 Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.

2:41 Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi.

2:42 Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi.

2:43 Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja.

2:44 Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem;

2:45 Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.

2:46 Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot.

2:47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.

2:48 Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.

2:49 Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?

2:50 Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.

2:51 Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.